http://latviansociety.com/resources/Pictures/%20Biedribas%20Logo%20B.png?download

FILADELFIJAS BRĪVO LATVJU BIEDRĪBA
PHILADELPHIA SOCIETY OF FREE LETTS

Ziņas (News)

This page contains news and information relating to the members of the Philadelphia Society of Free Letts.
<< First  < Prev   1   2   3   4   5   Next >  Last >> 
  • 20 Aug 2011 7:29 PM | Jolanta Mockus (Administrator)

              Mazs brīnums

                                                                                        Sandra Milevska

    It nekas neliecināja, ka parasts ikdienišķs trešdienas darbdienas vakars izvērtīsies par visaizkustinošāko, pacilājošāko notikumu, kādu Filadelfijas Brīvo latvju biedrība ir piedzīvojusi pēdējo gadu laikā.  Gluži pretējais – nepazīstama vācieša negaidīti pieteikts referāts par nezināmu tematu, mūzikas terapiju Latvijā, škita tik nepievilcīgs, ka nācās to apmeklēt aiz pienākuma sajūtas un vienkāršas pārliecības, ka ļoti maz cilvēku sanāks.  Un tā arī bija, jo 2011. g. 27. aprīlī sanāca veseli 11 cilvēku, kas no šī sarīkojuma kā viens aizgāja maza brīnuma skarti.

    Dr. Reiners Hauss (Reiner Haus), Datelnas (Vācijā) Universitātes bērnu slimnīcas Mūzikas terapijas departamenta vadītājs un starptautiski atzīts speciālists šajā laukā, klausītājus uzrunāja par to, kas vispār ir mūzikas terapija, kā arī stāstīja par Mūzikas terapijas MA programmas izveidošanu Liepājas universitātē.  Šīs terapijas pamatdoma ir vienkārša:  ar mūzikas nodarbībām (vokālās un instrumentālās improvizācijas, kustības, un klausīšanos) palīdzēt attīstīt pacientu ar īpašām vajadzībām fiziskās, emocionālās, domāšanas un sabiedriskās iemaņas.  Improvizētie mūzikas elementi it kā no apakšas uztur un atbalsta pacientus viņu varēšanas līmenī, bet terapeiti piemērojas pacientam un tam, kas tajā mirklī notiek dotajā nodarbībā, jo nevis pati mūzika bet mijiedarbība starp pacientu un terapeitu nosaka šīs metodes veiksmīgumu.  Kaut šāda terapija nevar pašas slimības dziedēt, tā var veicināt fizisko rehabilitāciju, mazināt sāpes, uzlabot atmiņu, uzlabot komunikāciju, palīdzēt izrādīt jūtas, mazināt stresu, un veicināt vispārējo labsajūtu.

    Lai dotu konkrētu priekšstatu par to, kā tas darbojas, Dr. Hauss rādīja video no vairākām terapijas sesijām ar trīs dažāda vecuma pacientiem ar atšķirīgām slimībām.  Pirmais, kādus astoņus gadus vecs zēns -- liepājnieks, palsijas ietekmē nevar runāt (balssaites muskuļu dēļ) un dzīvo, muskuļu sastingumā sarāvies, savos braucamos ratiņos.  Te ir ne tikai fiziskas problēmas, bet arī zema pašcieņa, jo bērns ir ar normālu inteliģenci un redz, ka citi skrien, runā, bet viņš nevar.  [Atgādinu par pasaulslaveno astrofiziķi Stīvenu Havkingu, kas līdzīgi sarāvies dzīvo braucamos ratiņos un runā caur balss sintezatoru.]  Pa vairākām terapijas sesijām mēs redzam, kā bērns uzlabo savas spējas, ritmā sitot bungas ar savu stiprāko labo roku (pie terapeita klavierspēles un dziesmas savā meldijā, iepinot viņa vārdu lai izceltu pacientu pašu -- „Mareks sit bungas, bungas”) un, uz laiku atbrīvojies no ratiņiem un sēžot terapeitam blakus uz klavieru sola, gūst pašapziņu, kad ar nederīgo kreiso roku arī var spēlēt t.i.dauzīt līdzi.

    Otrais pacients ir Vācijā priekšlaicīgi, 24. grūtniecības nedēļā, dzimušais zīdainītis, kas guļ inkubatorā.  Dr. Hauss norāda, ka šāds zīdainītis Latvijā šodien nevar izdzīvot, jo valstī trūkst vajadzīgās aparatūras.  Zīdainis dzīvo nemitīgās sāpēs pateicoties neattīstītajai gremošanas sistēmai kā arī plaušām, kam vajag mākslīgu elpināšanu ar  ventilatoru.  Bērna fiziskās labsajūtas mērauklas ir divas:  sirdspukstu ātrums (jo lēnāk, jo labāk) un skābekļa uzņemšanas daudzums (jo vairāk, jo labāk).  Filmā mēs redzam tikai vienu terapeita pirkstu, kas maigi glāsta bēbīša vaigu un pieri, ārstam ritmā dūdojot.  Bet vienlaicīgi parādās mēraparātu rādījumi, kur mēs redzam krītošo sirdspukstu tempu un pieaugošo skābekļa patēriņu.  Pēc laiciņa bērns redzami atslābst, un parādās it kā pat mazs smaidiņš...

    Trešais pacients ir 65. g.v. Parkinsona slimnieks, kas knapi var piecelties no krēsla un nostāv uz vietas tikai turoties pie klavierēm.  Ar viņu darbojas mūzikas terapeits pie klavierēm ar palīdzi, kura pakāpeniski, pieturot viņu, veicina dažu soļu speršanu, tad laika gaitā viņš jau pats var spert soļus, tad staigāt, un pašās beigās jau priecīgs maršē un sper dejas soļus mūzikas pavadījumā.  Pēdējā kadrā viņa sieva ir ataicināta ciemos, un viņi divatā izdejo nevainojamu fokstrotu gandrīz kā jaunībā.  (Kāda klausītāja vaicāja par regulāras izkustēšanās lomu prāta spēka un atmiņas uzturēšanā, un atbilde liecināja, ka Biedrībai ieteicams ik mēneša pensionāru saietu pārvērst par dejas stundām!)

    Šie aizkustinošie noskatītie kadri, aprakstīti vārdos, varbūt izskan pārāk kliniski, bet Dr. Hausa priekšnesumu caurstrāvoja dziļa cilvēciska labestība, vārdos neizteikts ticīgums, un liela pazemība.  Šīs īpašības izgaismoja visu viņa priekšnesumu, arī stāstu par mūzikas terapijas ieviešanu papriekšu Liepājā un tad visā Latvijā.  (Ja parādīsies kāds skarbāks vārds par to, tas nāk no šīs rakstītājas, nevis no Dr. Hausa.)  Profesors Dobelis esot caur Izglītības ministriju atradis Dr. Hausu 1998. g. augustā un aicinājis uz Liepāju, lai, izmantojot stipro vietējo mūzikas skolu beidzējus, uzsāktu Mūzikas terapijas maģistra programmu.  (Liepājas pedagoģiskā augstskola kļuva par universitāti 2009. g., un tagad to apmeklē 2659 studenti, no tiem 1581 pilna laika.)  Valdība nav piedāvājusi it nekādus pabalstus, argumentējot, ka šāda programma būtu vajadzīga Rīgā nevis kaut kur provincē.  Dr. Hauss savā referātā atkārtoti pievērsās šai pārējai valstij nelabvēlīgajai nostājai (ar medicīniski piemērotu komentāru no publikas par Latvijā izplatīto izteicienu par Rīgu kā ūdensgalvu); tomēr Hauss ar savu neatlaidību apgāja visus šķēršļus.

    Sākotnējo uzrāvumu palīdzēja dot Vācijas vēstnieks, kas apelēja pie toreizējās Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas.  Daži vārdi pareizajā vietā panāca, ka tomēr programmai nelika šķēršļus, kaut finanses nāca gandrīz tikai Vācijas valdības vai nevalstiskajām organizācijām.  (Vaicāts, kādu attiecību izrāda tagadējais Prezidents-ārsts, atbilde bija „it nekādu.”)    Pa pēdējiem 12 gadiem šo programmu par vairāk kā 400.000 eiro ir atbalstījuši Europa-Socrates un Erasmus, PHARE, PET, Vācijas un ASV vēstniecības, vācu slimnīcas, Volkswagen Rīga, Aktion Mensch, Bild am Sonntag, uc.  Un tagad Liepājas universitātes programma ir viena no 38 Eiropā.  Dr. Kauliņa un Dr. Medvecka ir devušas vajadzīgo piekļuvi savu slimnīcu pacientiem, un ar laiku ir dibināts pirmais mūzikas terapijas centrs Latvijā.  Iesaistīt vai dibināt visas šīs iestādes (divas slimnīcas, dienas centru, Kurzemes perinatālo centru, un terapijas centru) bija nepieciešami, lai maģistra programma varētu izvērst arī praktisko darbu pie savas jau tā plašās izglītības programmas, kuras priekšmetos ietilpst mūzika, psiholoģija, pedagoģija, dažādi medicīnas priekšmeti (neiroloģija uc.), speciālo vajadzību medicīna, un elementi no starptautiskās likumdošanas, piem. Konvencija par bērnu tiesībām.  Katru gadu programmu absolvē 10 studentu, un jau no sākuma to apmeklēja studenti no tik tālām vietām kā piemēram Daugavpils.      

    Dr. Hauss katru gadu ir uzturējies Liepājā 4-6 nedēļas, kas ir pieticis, lai apgūtu brīvu latviešu sarunvalodu un protams veikt terapiju ar pacientiem.  Dr. Hauss atzīmēja šo atšķirību no tiem, kas dzīvo visu laiku Latvijā, gadus desmit, divdesmit, trīsdesmit vai visu mūžu un nevar iemācīties runāt.  Uz viņa personīgo popularitāti norāda ne tikai nopelnītais Liepājas universitātes goda doktors, bet arī Latvijas apstākļiem pārsteidzošais fakts, ka viņš uzturoties Latvijā apmetas tikai pie paziņām viņu mājās.  Un no maza iesākuma pašā Liepājā, mūzikas terapijas tīkls ir izpleties papriekšu g.k. pa Kurzemi (Skrīveri, Dobele, Jelgava, Vaivari, Vaiņode, Aizviķi, ) un tagad gandrīz pa visu Latviju, ieskaitot beidzot arī Rīgu.  Valsts nemainīja savu attieksmi, bet uzsāka pati savu Mūzikas terapijas maģistra programmu Stradiņa universitātē, kur no sākuma viņi vispār nekā nav zinājuši, un esot sastiķējuši lasāmvielu no Liepājas programmas.  Bet Dr. Hauss ir arī viņiem piepalīdzējis, un tagad šī programma esot līmenī.  Vaicāts, kāpēc valsts finansēja Stradiņu programmu bet ne Liepājas, Hauss atbildēja, ka visam esot jābūt tikai un vienīgi Rīgā – bet kāds no publikas oponēja, ka īstais iemesls ir vēlme noturēt naudas straumi, ko šāda programma saņem, zināmu cilvēku (resp. „savējo”) kontrolē.  Jo ne jau tāds, kā Dr. Hauss, naudu izdalīs pēc Latvijā pastāvošiem principiem.

    Un tā patiešām ir bijis.  Liepājas programmas ietvaros, kamēr to vēl finansēja Eiropas līdzekļi, ierindas mūzikas terapeitam, kas no Liepājas izgāja citur Latvijā uz dažādām lielākām vai mazākām vietām, bija nodrošināta alga (9 Ls stundā), no kā var dzīvot.  Tātad ši programma ne tikai uzlaboja pacientu veselību, lietderīgi ievirzīja konkrētā profesijā mūzikas un citus studentus, bet arī izplatīja pa visu valsti pelnītspējīgus profesionāļus, kuri bagātināja savas vietējās ekonomijas.  Tagad, šai uzsākuma naudai izsīkstot, Dr. Hauss ir konstatējis, ka terapeiti saņem latu vai divus stundā, un viņiem ir atkal jāatgriežas pie divu vai trīs darbu strādāšanas, lai iztiktu.  Ar izbrīnu viņs komentē jaunās augstskolu studiju maksas (1100 Ls gadā), kas ir vairāk nekā Vācijā, bet pie daudzkārt zemākiem ienākumu līmeņiem.  Arī Liepājas iespējas absolvēt 10 studentu gadā tiek apdraudētas, jo vienkārši nav iespējams sadabūt studiju maksas.

    Dr. Hauss apgalvoja, ka valstī, kura iesākās ar dziesmotu revolūciju, kura ir arī pazīstama ar savu augstvērtīgo zinātnisko pētniecību un daudzām balvām, ir jāvar turpināt šādu programmu.  Viņš arī vaicāja, vai mēs vispār zinām, ka bez Latvijas neviena Eiropas valsts himna nepiesauc Dieva svētību valstij un tautai (jo Anglija to dara tikai pašai karalienei).  Dr. Hauss aicināja visus jūnijā ierasties Liepājā, lai apciemotu Mūzikas terapijas izlaidumu un iepazītos ar programmu.  Bet Filadelfijas Brīvo latvju biedrības klausītāji aizgāja pacilāti no šīs labestību izstarojošās personas un apņēmības pilni sagādāt ziedojumus šai izcilajai programmai, kas izrāda visaustākās humānās vērtības.  Filadelfieši aicina katru, kas izlasa šo rakstu, iepazīties ar Mūzikas terapijas programmu www.muzikasterapija.lv, noskatīties materiālus no Dr. Hausa referāta Biedrības mājas lapā www.latviansociety.org, un ja iespējams ziedot naudu pēc mājas lapā uzdotajiem bankas rekvizītiem – kā ieguldījumu Latvijas cilvēkos, kas nonāks pareizajā vietā. 

  • 20 Aug 2011 7:28 PM | Jolanta Mockus (Administrator)

    Ko viņi dara?

    Mūsu „goda filadelfiete”, cītīgā sarīkojumu apmeklētāja un virtuves čaklā izpalīdze Inta Beļska ir atgriezusies Latvijā; Inta mums noteikti pietrūks!

    Šovasar Aldis Brozovskis, kopā ar Maiju, apbraukās Latviju ar ALAs grupu, un Rīgā satiks arī Ināru, ar ko Latvijas ciemošanās pārklāsies par vienu nedēļu.

    Laura un Maija Brozovskas izbaudīja saulaino Kaliforniju ziemas 2x2 nometnē.

    Ar jauno akadēmisko gadu Maija Brozovska brauks uz Spāniju, kur netālu no Madrides mācīs bērniem angļu valodu.

    Māra Eckersona tikko beidza Albany Law School ar Juris Doktora grādu, bet nedrīkst vēl atslābt, jo jūlijā jāliek Ņudžersijas un Pensilvānijas bar eksāmeni.

    Zagļi lai baidās, jo Pēteris Eckersons šovasar strādā praksē ar Templa universitātes policiju; viņš turpat rudenī ceturtajā kursā turpinās Criminal Justice studijas.

    Uz Rīgu pavasarī aizceļoja Laris Krēsliņš, lai palīdzētu brālim Kristapam nosvinēt 40. dzimšanas dienu.

    Laila Gansert un Kristīna Lagzdiņa pašlaik rediģē un saliek ALJA literārā žurnāla „Vēja zvani” jaunāko numuru.  (Pieteikties par biedru/biedru veicinātāju: www.alja.org.)

    Rīgā ir iznācis Modra Miervalda Medņa jaunākais dzejas krājums „Tavā baltā dārzā”, Plates izdevumā ar Uģa Nīgala iekārtojumu.

    Andris Mežgailis aktīvi rosās sabiedriskajā dzīvē, draudzē kā ari BLB valdē, un apmeklēja pēdējo 2x2 Malibu.

    Templa universitātes students Ēriks Mežgailis, arī aktīvs draudzē un BLB, apmeklēja 2x2 bet šovasar atkal strādās 3x3 nometnē.

    Laila Milevska ieguva BA mākslā/mākslas vēsturē un ir ievēlēta Phi Beta Kappa.  Viņa ir uzsākusi praksi kā skatuves gleznotāja Harvarda American Repertory Theater.

    Lūkas Milevskis, nostrādājis British-American Security Information Council Vašingtonas biroja praksē, rudenī kā pilns stipendiāts uzsāks Redingas universitātē doktora programmu Stratēģijā.

    Brīvkungs Roberts Milevskis ir pensionējies!

    Templa inženierzinātnes students un auto būves, izstāžu un sacīkšu entuziasts Didzis Nīgals pa vasaru pelnīsies, bet martā aizlaidās uz Toronto piedalīties gadskārtējā „Šī māksla ir jauna” nogalē.

    Imanta Nīgala, atgriezusies no Francijas caur Latviju, pavadīs vasaru darbojoties ar bērniem Katskiļu nometnē un 3x3.  Rudenī viņa uzsāks Latvijas universitātes Baltijas jūras reģiona maģistra programmu.

    Sandra Taumane ir pārcēlusies atpakaļ uz Dallasu Teksasā, kur viņa strādā daļēju laiku kā „social worker” un meklē pilna laika darbu; Sandra mums arī dikti pietrūks!

    Veiksmīgi beigusi šo pavasari savu bakalauru, Zinta Zvārgule uzsāks rudenī četru gadu medicīnas studijas Thomas Jefferson University, ar mērķi sekot tēva Jāņa Zvārguļa pēdās kā ārstei.

  • 20 Aug 2011 7:26 PM | Jolanta Mockus (Administrator)

                                        Daudzinājums par kokiem un mežiem

                                                                                        Sandra Milevska

    Filadelfijas Dievturu kopa „Satekla” Brīvo latvju biedrības telpās 2012. gada 16. aprīlī rīkoja daudzinājumu veltītu kokiem, mežiem, un to izpratni latviešu folklorā un tradīcijās.  Ļoti kuplajam apmeklētāju skaitam (ap 40) nācās panest pamatīgu informācijas devu, jo šis temats šķiet praktiski neizsmeļams.  Vīkšēja Sandra Milevska nopamatoja temata izvēli zinātniski, t.i. biotopiski, jo Latviju, ja cilvēks vispār savu roku nepaceltu, noklātu viens vienīgs mūža mežs, kas ir vietējās augu segas pamatforma.  Visa daba Latvijā tiecas pati no sevis atpakaļ uz mežu:  smilšāji pāraug ar priedēm (tāpēc „grūti pūta sila priede”, jo tai jāaug visnelabvēlīgākajā smilšainajā augsnē); ūdeņi aizaug, pārvēršas par purviem, bet purvi izkalstot apaug ar mežu; un atmatā atstāti tīrumi, lauki, pļavas apaug arī ar mežu, sākot parasti ar bērziem un citiem sīkākiem kokiem bet pamazām ieviešoties arī pārējām koku sugām.  Pirms apmēram 3000 gadiem agrīnās zemkopības ietekmē mežu platības sarūk.  Līst līdumus, t.i. nocirst kokus un izplēst to saknes, ir zemnieka pirmais un vissmagākais darbs, bet tas ir jāveic lai audzētu labību, un iztīrīt savu zemes pleķi ir liels sasniegums.  Izcirta galvenokārt lapu mežus, īpaši māju celtniecībai vērtīgos ozolus, kāpēc ozolu tīraudzes tagad ir retums.  Vārds „āres” nozīmē burtiski ārā no meža, un dainas par to, ka „saule līdzina meža galus” jau norāda uz meža atspiešanu attālumā, kur to galus, un sauli tajos, var no lauku mājām novērot.

    Mežā dzimu, mežā augu,                                Bitīt mežu dedzināja

    Nule mani laukā veda.                                                Klajumiņa gribēdama.

    Kā pretstatu zinātniskajam, Sandra Zeidenberga-Jansone nolasīja 19. g.s. mutvārda vēstures stāstījumu, kas it kā balstīts patiesos notikumos un jau ir folklorizējies, un kas norāda uz ciešajām saitēm starp latviešu lauku cilvēkiem un dabu, šoreiz kokiem.  Šis stāsts par Annužu un viņas liepu, kas iestādīta viņai piedzimstot, un zem kuras Annuža visu mūžu tvērusies priekos un bēdās, nobeidzas ar viņas nāvi, un tās pašas nakts pilnīgi veselās liepas negaidīto izgāšanos no zemes, bez vēja un bez vētras,.  Bet liepas veselīgais un kupli zaļojošais vainags nokrita virzienā uz Annužu, it kā sasaucoties ar viņu abu aiziešanas laikā. 

    Ar dainas lasījumu šo koku tematu vēl kuplināja skolniece Tija Vilciņa, bet Laila Medne vadīja dziedāšanu ar rūpīgi izlasītu pazīstamu un mazāk pazīstamu dziesmu klāstu, veltītu katra koka tipam.  Uzsākot ar tradicionālo „Lēni, lēni Dieviņš brauca” – kur pat Dieviņš ievas ziedu netraucēja, varēja novērtēt cik „skaista mana brāļa sēta” jo tur auga ozoliņis pie namdurvīm, un pilna sēta vītoliņu.

    Modris Miervaldis Mednis teica tik izsmeļošu dižrunu, ka to pilnībā nav iespējams atreferēt.  Sākot ar ievadu par vārda „mežs” izcelsmi no somugru valodām (igauniski metsā), un norādījumu, ka tad, kad mežs bija visur, tam atsevišķu vārdu nav vajadzējis, jo apzīmēja tikai atšķirīgās koku audzes, piem. sils, vēris, birze, gārša.  Vissenākie pēcledus laikmeta Baltijas iedzīvotāji pārtika no zvejas un  meža veltēm, par ko liecina arī senās Romas atsauksmes uz Baltijas medu.  Necaurlaužamie meži un purvi ilgus gadu simtus pasargāja Baltiju no zobenu un krustu nesošajiem iekarotājiem, jo ne kājnieki, ne jātnieki, un īpaši ne vezumnieki, bez kuriem nevienai armijai neiztikt, nevarēja biezoknim izlausties cauri.  Šajās teritorijās ieplūstošie ārieši/indoeiropieši ieviesa zemkopību un lopkopību, viņi izcirta un retināja mežus, bet viņiem tomēr dzīvs bija viss – ir koks, ir akmens, puķe, zāle, kukainītis.  Mednis mūsu senču garīgajā mantojumā saredz to dziļo domu, balstītu uz cilvēka pazemības, kas mūsu dienās trūkst:  „Tas, kas pirmajiem cilvēkiem – mūsu visu senčiem – bija zināms un saprotams, ka esam tikai daļa no Dieva laistās pasaules, ir itkā aizmirsies.  Tiek pat noliegts, jo, lūk, cilvēks esot ‘radības kronis’. ... Kur nu esam nonākuši ar šādu filozofiju, tas mūsu dienās skaidri redzams.”  Mednis norāda uz pētījumiem, kas rāda ka arī augi un koki jūt ne tikai sevi, bet blakus augošo un pat cilvēku attieksmi pret tiem (zinātnieks Baksters esot jau 1966. g. konstatējis augu un koku reakciju uz apkārt notiekošo).

    Latvieši kokus vienmēr ir godājuši, uztverot tos kā tuviniekus un, līdzīgi daudzām citām tautām, arī kā svētus.

                Visiem ļaudīm radu radi, man nabagam koki radi:

                Oši, kļavi, ozoliņi, tie ir mani bāleliņi.

    Kokiem arī ir liela nozīme dziedniecībā, ne tikai fiziskā bet arī garīgā, kā piemēram ar bārenīti:  „Pie ābeles piestājos kā pie savas māmuliņas.”

    Modris Mednis iesāk dažādo koku sugu uzskaiti ar ozolu – kas ir ne tikai vienkāršs koks, bet cilvēciskots stipruma un izturības iemiesojums, vīriešu dzimuma simbols.  Papildus saistība ir protams ar Jāni un Jāņiem.

     

                Jāņu bērni sētā nāca, dižens ozols vārtus vēra;

                Tas nebija dižens ozols, tas bij mūsu Jāņu tēvs.

    Ir arī mītu vai teiksmu ozols:  „Ozols aug Daugavā ledainām lapiņām / Tur saulīte miglu meta vai bij ziema vai vasara.”  Ozoli mīlot augt uz āderu krustpunktiem, kas sakrīt ar to, ka dažās svētvietās zeme dimd it kā apakšā būtu tukšumi -- Medņu dzimtas lauku īpašumā Jāņu kalnā zemi blietējot tik stipri esot dimdējis, ka visi ļaudis sanākuši klausīties un brīnīties:  „Dimdi, dimdi ozoliņi, visi tavi zari dimd / Visi tavi zari dimd, visas zaru pazarītes.”

    Svētais ozols saistās arī ar dravniecību, kas dod medu dziedināšanai, saldumam, kā arī vasku svecēm.

                Tici Dievam, līgaviņa, ej ozolu baznīcā!

                Visas tavas villānītes bitītēm nolipušas.

    Ozolu baznīca ir svētbirze, kurā aug kosmiskais koks, iesvētīšanas/iniciācijas rituāla sastāvdaļa, kad iesvētāmo nošķir no pārējiem un izliekas to neredzam, kamēr tas nav pārgājis nākošajā sabiedriskā pakāpē (simboliskā pacelšana ozolā) ar Dievestības vēstneša (bites, vālodzes) vai pašas Dievestības (Dievs, Laima) ierašanos.  Nobeidz rituālu ar ēdiena, dzēriena pasniegšanu:

    Es apsēdu raudādama liela ceļa maliņā:

                Neredz mani Dievs, Laimiņa, ne bagāti bāleliņi.

    Atskrēj bite, vālodzīte, uznes mani ozolā.

    Ēdu medu, dzeru vīnu, ozolā sēdēdama.

    Nu redz mani Dievs, Laimiņa, nu bagāti bāleliņi.

    [Lailas Mednes vadībā nodzied „Rindām auga auga ozoliņi liņi”.]

    No vīrišķā ozola dabīgi jāpāriet uz sievišķo liepu, kas ieņem arī mātes lomu:  „Kupla kupla liepa nāca / Neba liepa viena nāca / Nāk ar visām pazarēm”.  Māra, kas rūpējas par sievietēm, rūpējas arī par liepu:  „Kas, liepiņ, tevi sedza ar zaļo villainīti? / Mani sedza mīļā Māra vasariņu gaidīdama.” 

    Teiksmu liepa, kā svēts koks kas aug kalnā (debesu vai saules kalnā), atsaucas arī uz pasakās izplatīto maģisko skaitļu sēriju 1, 3, 9 ... ar kosmisku nozīmi (deviņas planētas?).

                Kalnā auga kupla liepa deviņām galotnēm,

                Deviņām galotnēm, deviņiem žuburiem.

    Arī liepas ir svēti koki:  „Grezni zied elku liepa ezeriņa maliņā. / Tā nebija elku liepa, tā bij ļaužu baznīciņa.”  Vārds elku nāk no saknes, kas nozīmē līks vai ar līkumu, piemēram „liekts”, arī „elkonis.”  Bet minētā ļaužu baznīciņa norāda uz svētu vietu, piemēram „iejāj Māras baznīcā” t.i. svētbirzī.  Tas, ka Latvijā ir vairums t.s. baznīckalnu, kur kristīgas baznīcas nekad nav stāvējušas, liek noprast, ka pats vārds baznīca ir ar senāku sakni, ka tas nav vienkārši nācis nesenos laikos caur slāvu valodu „božņica”.  Pēc vācu bruņinieku varas nostiprināšanas, ceļot mūra pilis senajos pilskalnos, un kristietības nostiprināšanas, ceļot baznīcas svētbiržu vietās (ieviešot jaunu ticību uz principa, ka izmanto senos paradumus, piem. Ziemassvētkus ieliekot sen svinētajos saulgriežos), jaunās varas pārstāvji ķērās pie svētkoku un biržu iznīcināšanas.  Žemaitē Aukaimes svētvietu iznīcina, svētuguni izdzēš, un pēdējais vīkšējs Laukis mirst 1414. g.  Šīs izdarības īpaši pastiprinās 17. g.s.; zviedriem iebrūkot, tie Palangā izdzēš svētuguni, un līdz pat 19. g.s. turpina iznīcināt vecās svētās vietas.  Vēsturiskās ziņās var lasīt, ka vēl 18. g.s. nesa ziedojumus pie svētliepām.  Vēl līdz 20. g.s. vidum svētliepas bija pie Valdemārpils un Usmas, un senākos avotos tās min pie Abavas, Piltenes, un Užavas.  Lai arī fizisko var iznīcināt, senā dievestība dzīvo tālāk mūsu gara mantās – dainās, teikās, dziesmās, pasakās.  Bet šodien Kaibalas, Nītaures, Tūteres svētozoli ir atjaunoti, vēl zaļo slavenais Kvēpenes svētozols, bet liepu stādījums vēl aug Limbažu Buļļukroga kalna nogāzē. [Lailas Mednes vadībā nodzied  „Kupla, kupla liepa auga Gana ceļa maliņā”.]

    Vīkšēja Sandra Milevska atgādināja, kādos vārdos var saukt atsevišķu koka tipu audzes.  Skuju kokiem ir sils (priežu mežs) un egliene vai eglājs, kas bieži tiek apzīmēts kā tumšs vai melns.  Lapu kokiem ir atsevišķās tīraudzes pēc koka tipa, t.i. alksnājs, apšājs, kļaviene, liepiene. Ir arī birzes, kas parasti attiecas uz bērziem, bet ko var pielietot arī ošiem, kļavām.  Vēris ir mitrs mežs (Cēsu un Valmieras apkārtnē to attiecina tikai uz Gaujas ielejas mežiem); gārša ir līdzīga vērim, bet tērce ir vai nu pats strautiņš vai pamitrs mežiņš upju ielejās.  Andrejs Baidiņš  klāstīja sanākušajiem, ka liekņa ir avotains mežs.

    Bērzi, no kuriem sastāv apmēram 15% no Latvijas mežu platības, tiek izmantoti ārstniecībā, dzer tā sulas, taisa no lapām un pumpuriem pirtsslotas.  Bet garīgajā plāksnē

    tos saista ar sauli kā arī ar viņsauli.  Tie ir svēti koki; svēta bērzu birze bija Krāslavā Saules kalnā, kā arī pie Valmieras Zilajā kalnā.  Mirušā dvēsele dodas uz viņsauli caur bērzu birzi.

                Bērziņš auga trim lapām

                Saules takas maliņā

                Tur Saulīte jostu kāra,

                Saules meitas vainadziņu.

    Līdzīgi ozolam, maģiskais bērzu aug uz ūdens:  „Es redzēju bērzu birzi uz ezera līgojot; / Vaŗa saknes, zelta zari, sudrabiņa lapiņām.”  Svētbirze atrodas pārlaicīgā dimensijā, kur dargmetāli simbolizē augstākās garīgās vērtības. [Nodzied „Caur sidraba birze gāju.]

    Lapu kokiem esot savas balsis, tie dzied tāpat kā cilvēki:

                No rītiņa celdamies,

                Skaistu dziesmu nodziedāju:

                Par ošiem, par kļaviem,

                Par svētiem kociņiem.

                Es uzkāpu kalniņā,

                Meža balsis klausīties:

                Oši, kļavi gavilēja,

                Vītoliņi čivināja.

                Visas manas skaistas dziesmas

                Vītolā sakāpušas

                Sāk vītols locīties,

                Sāk zariņi vīvināt.

    Vītoli aug mitrās vietās, upmalās un ezermalās.  Tie aug atsevišķi, nevis birzīs, un to paveidi ir arī kārkli un, visatpazīstamākais, pūpols.  To izmanto dziedniecībā, jo pulveri izgatavotu no mizas izmantoja pret garo klepu un diftēriju, un pirms hinīna kārkla mizu lietoja pret malāriju.  Vītola dziedināšanas spējas attiecās īpaši uz sievietēm, un varbūt taisni tāpēc šajā kokā sēž Laima.

                Kur Laimīte sviestu taisa,

                Vai vītola krūmiņā?

                Sāk vītols locīties,

                Sāk zariņi vīvināt.

    [Nodzied „Nedod, Dievsi, vītolam Baltiem ziediem noziedēti.”]

    Osis var augt 200-250 gadu.  Tas ir īpaši izplatīts Zemgalē kā arī dažos Vidzemes novados, tomēr savas vērtīgās cietās koksnes dēļ ir daudz izcirsts.  Tautas dziesmās to saista ar laivu kā arī pārnestā nozīmē, ar likteņlaivu:  „Grūši pūta oša laiva, Jūrmalā gulēdama.”

    Tautas ticējumos priede visciešāk saistās ar bēru tradīcijām, par ko ir rakstījis Guntis Eniņš un Tartu universitātes pētniece Marju Koivupū.  Ziemeļlatvijā un dienvidigaunijā tiek izmeklēta ceļmalā augoša priede, kurai mājās braucot no kapsētas pēc apglabāšanas iegrieza mizā krustu.  Ši rituālā iegriešana apzīmēja robežu, kuru velis nedrīkstēja pārkāpt.  Visslavenākā šāda priede bija pie Zauskas, ar milzīgi daudz iegriestiem krustiem; tā pēc Otrā pasaules kara nokalta.  Pazīstamas ir arī t.s. vilkaču priedes, caur kuru augsti virs zemes augošajām saknēm izlienot cilvēks pārvēršoties par vilkaci, tad izlienot atkal atpakaļ atgriežas savā cilvēka formā. [Lailas Mednes vadība nodzied „Vai priedīte, vai eglīte, Tavu daiļu augumiņu”.]

    Egle saistās ar meža māti un vēja māti.  Māšu kults cēlies jau pirms-indoeiropiešu laikā, tā agrīns mākslas priekšmets ir slavenā Villendorfas Venēra, un attiecībā uz Baltiju tas tiek pieminēts jau romiešu vēsturnieka Publija Kornēlija Tacita darbā „Germania”, par aistiem (t.i. baltiem), kuri  pielūdzot mātes, kas personficē dabas spēkus (latīniski „matrem deum,” arī hinduismā esot „mātri”, „mātaras”).  Kristietība vēlāk pārņēma arī šo senāko ticējumu savā Dievmātes personā.  Māšu skaits esot praktiski neierobežots (vēja, jūras, laimes, zemes, uguns, meža, utt); pētniece Vilma Greble esot saskaitījusi 63.  Bet egles, meža un vēja māšu valstībā, iegaudojas un iešņācas uznākot spēcīgam vējam, kādu, Maijas Mednes stāstījumā, esot reiz, karstā un sutīgā Garezera dienā, izraisījusi Vaira Vīķe-Freiberga, uzsaukdama atkārtoti vēja māti!

    Meža māte bērnus sauca,

    Kad saulīte norietēja;

    Sasaskrēja visi bērni

    Lielajā ozolā

    Klusiņām klausījos,

    Ko solīja meža māte:

    Priedei sagšu, eglei sagšu,

    Paeglei villainīti.

    Arī egles saistās ar mūsdienu bēru tradīcijām; to zarus liek uz kapiem, ar skujām kaisa kapsētu bēru celiņu.  Vidzemē ap Madonu veļu laikā svin egļu nedēļu, bet ap Lubānu, Meirānos, pēc Miķeļiem uz veļu laiku svin skuju nedēļu  Bet mazos zariņus dedzina, lai ļauno izkvēpinātu no istabām.  Šis koks līdzīgs priedei ir robežotājs no viena stāvokļa otrā; arī kāzās vedējs iet pirmais ar eglīti rokā. [Nodzied  „Teic dziesmiņu, meža māte, Tu dziesmiņu daudz zināj’”.]

    Ja Mārai ir liepa, un Laimai ir vītols, ja vīrietis ir „stiprs kā ozols” bet sieviete „kupla kā liepa”, kurš koks ir pašam Dievam?  Ja stāda ieviņu plāniņa vidū, kurš koks aug, kaut vai simboliski, apļos stādīto svētbiržu vidū?  Tas ir svētais dzīvības koks:

                Visapkārt saule tek

                Sidrabiņa sijādama.

                Visapkārt ievas zied,

                Vidū zelta ābelīte.

                Dziedot dzimu, dziedot augu,

                Dziedot mūžu nodzīvoju.

                Dziedot gāja dvēselīte

                Diev’ābeļu dārziņā.  (vēlāk sakropļots par „paradīzes dārziņā”)

               

                Aizsmok priede, aizsmok egle,

                Aizsmok mana valodiņa;

                Ābelīte, Dieva koks,

    Ārdi manu valodiņu.

    Pēdējās dziesmas, „No Kurzemes bērniņš biju” un „Stādīju ieviņu” novadīja Laila Medne.  Daudzinājumu nobeidza ar atjautības uzdevumiem, piemēram bija jānosauc četrus skuju koku tipus, kas aug Latvijā.  Ja pirmie trīs – priede, egle, kadiķis – nav grūti uzmināmi, tad īvi, kas aug tikai lībiešu piejūras rajonos Kurzemē un šur tur Vidzemē, bija jau grūtāk uzminēt.  Tāpat ar pazīstamā Eiropas muiži dižkoka „beech” tulkojumu uz latviešu valodu, jo – Eiropu pāršķeļ klimatiska līnija, no kuras uz rietumiem aug šie koki, bet uz austrumiem, t.sk. Latvijā, neaug.  (Tomēr šodien to Latvijā sauc par dižskabārdzi, kaut skabārdze tā nav.)  Sanākušie koku daudzinātāji nobeidza vakaru ar dziesmām un pašu sanestajiem labumiem.

  • 20 Aug 2011 7:25 PM | Jolanta Mockus (Administrator)

                                                    Džezs latviešu stilā

                                                                                        Sandra Milevska

    Ja kāds iedomājas, ka zina, kā skan „Melancholiskais valsis” vai „Teici to stundu to brīdi” – tad tā ir vistīrākā maldīšanās, jo šos latviešu klasiskās mūzikas dzelzs repertuāra gabalus stiepa, izrotāja, aizimprovizēja līdz nepazīšanai superīgie Latvijas akustiskie džezisti „Māra Briežkalna kvintets.”  Pieturot Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā 2011. g. 14. maijā, pusceļā starp uzstāšanos kādā Vašingtonas džeza klubā un slaveno Blue Note klubu Ņujorkā, kvintets ne tikai spēlēja bet arī pārstāvēja un popularizēja Latvijas vietējo starptautisko džeza festivālu „Rīgas ritmi”, kam jau ir desmit gadu vēsture, kas pievelk māksliniekus no visas pasaules, un kas norit vasarās, jūlija sākumā.  Pie reizes instrumentālisti (vadītājs Māris Briežkalns – sitaminstrumenti; Viktors Ritovs – taustiņinstrumenti; Andris Grunte – kontrabass; Gints Pabērzs -- saksofons) un vokālists (slavenais dažāda stila dziedātājs Intars Busulis, kas arī spēlēja trombonu) popularizēja Rīgu kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu.

    Pustumša mūzikas kluba gaisotni vairoja ar melniem galdautiem apklātie apaļie galdi, pie kuriem publika varēja iemalkot vīnu.  Fonā aiz kvinteta paneļus, kurus parasti izmanto mākslas darbu eksponēšanai, šoreiz rotāja izgrieztas notis.  Paldies Jolantai Mockus par izdomu, un paldies lielam pulkam Priedainiešu par ierašanos tik kuplā skaitā!  Paši mūziķi mudināja klausītājus uz brīvu līdzdalību, izrādot atbalstu katra gabala solistiem ar saviem aplausiem, bet, „ja nepatīk, ar vēl lielākiem aplausiem.”  Simtprocentīgā latviešu komponistu programma neierobežojās ar augšminētajiem klasiķiem, bet atskaņoja arī jauno laiku klasiķus kā Raimondu Paulu, un, visinteresantāk, bērnu dziesmiņu komponistu Arvīdu Žilinski („Dim de dim de dim de dim, Lieli svētki ziemelim!”)  Šīs bērnu dziesmiņas, ar vieniem tra di ridi un tekstiem par zaķēniem un ezīšiem, lieliski iederējās paša džeza tradīcijās -- „scat singing”undefined t.i. bezjēgas nevalodas zilbju izdziedāšana.  (Intars Busulis arī perfekti atdarināja motocikla motoru.)  Bet neskatoties uz šo darbu it kā vieglo raksturu, visi kvinteta dalībnieki ir ar nopietnu mūzikas izglītību, piemēram izcilais saksofonists apmeklēja Mediņa mūzikas skolu un uzvarēja Lielo Mūzijas balvu 2006. gadā; klavieru un sintezatora spēlētājs pasniedz Latvijas Mūzikas akadēmijā; kontrabasists arī spēlē klasisko un seno mūziku kamerorķestros.  Un vizuālu uzjautrinājumu piedeva elektriskais kontrabass, īsi aprauts instruments ar garo kaklu un stīgām, bet apakšā bez jebkāda turpinājuma, resp. bez resnā kontrabasa vēdera!

    Šīs aizraujošās mūzikālās dvesmas no Latvijas diemžēl nevar vārdiem aprakstīt – pašam bija jābūt klāt.  Bet ja šoreiz nokavējāt, var vienmēr aizbraukt uz „Rīgas ritmiem”...

  • 20 Aug 2011 7:24 PM | Jolanta Mockus (Administrator)

    Intas Beļskas atvadu vēstule

    Pirms atgriešanās Latvijā, Inta Beļska ir atstājusi Biedrībā kartiņu, kurā ir ierakstījusi sekojošo tekstu:

    Latviešu biedrībai!

                Ir pienācis laiks doties uz māju.  Iznāca agrāk nekā bija domāts.  Gribu pateikties Biedrībai un īpaši pensionāru kopai Baidiņa vadībā.  Paldies par laipno uzņemšanu un labvēlīgo attieksmi.  Es ļoti labi iejutos jūsu sabiedrībā.  Īpaši paldies Aidai, kur tik viņa mani ir izvadājusi.  Šī sadraudzība bija īpaša.  Paldies Edgaram, kā mūsu vienīgam džentelmenim, vēl virtuves meitenes Frīda un Vija.  Paldies, ka varēju izmantot lielo bibliotēku, ka Vija bija mana konsultante grāmatu izvēlē.  Daudz izlasīju.  Kur tad Ausmiņa, ar savu īpaši draudzīgo attieksmi un prasmi nežēloties, jo rit taču būs labāk.  Paldies Maijiņai, kura visur tek kā bitīte.  Paldies Necijai, pie kuras arī esmu ciemojusies.

     

                Nevaru nepieminēt bezgala labestīgo Jurīti ar mammīti Regīnu.  Par Baidiņa zupu un rupjmaizi, kliņģeri sapņošu Latvijā.  Paldies par jaukiem piknikiem un to rīkotājiem!  Paldies Mārim par vienmēr svaigām ziņām no Latvijas.  Un kur tad mūsu lielais koordinators un lietu bīdītājs Ģirts – uz tādiem turas Zemeslode!  Visā, ko viņš dara ir izguldīts milzīgs darbs.  Dzīvojiet laimīgi, kopiet latvietību un sadraudzību.  Paldies visiem!

                                                                                        Visu labu,

                                                                                        Inta 

  • 20 Aug 2011 7:20 PM | Jolanta Mockus (Administrator)

                                                            Benjamiņa!

                                                                                        Sandra Milevska

    Lai valdzinātu savus skatītājus, teātra monoizrāde, veltīta pirmās republikas grande dame Emīlijai Benjamiņai, balstās uz visām sabiedrībām raksturojošo tautas neapslāpējamo interesi par slavenībām.  Vēl šodien, citā laikmetā, citā kontinentā, tauta sanāk, lai iepazītos ar bieži no āra aplūkotās un apbrīnotās mājas pie Vērmaņdārza kādreizējo saimnieci.  Tā 2011. g. 5. martā Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā 54 skatītājiem parādījās Emīlija, Nacionālā teātra aktrises Indras Burkovskas iemiesojumā un kādreizējās Kanādas tautietes Baņutas Rubesas režijā.  Papildus vēl Una Tone spēlēja vijoles mūzikālo pavadījumu (komponists Niks Gothams), bet par skatuves meistaru kā arī Benjamiņas sulaini kalpoja longailendietis Uldis Stepe.  Izrāde turpināja jau Rīgā Mazajā ģildē iesākto principu izvietot ainas atsevišķās zālēs, Biedrības gadījumā spēlējot pirmo ainu pašā zālē, skatītāju aplim ieskautu, bet otro jau uz skatuves.  Vēl pārtraukumā bija iespēja noiet lejas zālē noskatīties nofilmētās ļoti interesantās personīgās liecības no Benjamiņas laikabiedrēm Intu Prauliņu un Hēliju Staņislavsku, kas kā bērns bija vienā izsūtījuma vagonā ar slaveno kundzi un kas varēja apstiprināt, ka Benjamiņa mirusi no dizentērijas pēc tikai 2,5 mēnešiem izsūtījumā.  Staņislavska aprakstīja, cik karsts ir bijis vagonā tajā liktenīgajā jūnija dienā, ka Benjamiņa izmetusies apakšveļā, kas bijusi īpaši smalka, un kā viņa, ar pārējiem izlaista kādā Sibīrijas meža nekurienē, ar smalkām kurpēm knapi varējusi aizsoļot tos 28 kilometrus līdz nometinājuma vietai.

    Izrādes „Benjamiņa:  kā dzīvot modernam cilvēkam” nosaukums precīzi raksturo Benjamiņas pamācošo preses pasauli (Benjamiņu izdevumi – Jaunākās ziņas un Atpūta), kas sākot jau pirms Pirmā pasaules kara, kad zirgi vilka tramvajus un dāmas valkāja kleitas līdz potītēm, līdz pat 1940. gadam informēja un izglītoja zemnieku tautu, sava laika „baurus”, par to, ko šodien sauktu dzīves stilu:  kā pareizi ģērbties, ēst, mīlēt, un visādi citādi rīkoties un izturēties.  (Cimdiem vienmēr jābūt gaišākā krāsā kā apģērbam!  Kamēr būs pareizā cepure un cimdi, mēs ar visu tiksim galā!)  Pati Emīlija arī protams bija tieši iz šīs zemnieku kārtas, no kuras viņa pamazām izķepurojās caur sīvu darbu (kā grāmatvede) un uzcītību, kamēr tika pie pārtikuša vecāka otrā vīra Antona (kuru sauc par Toniju), sava šefa, to „noceļot” pirmai sievai.  Izrāde lieliski iezīmē kā šajā vienā personā, darītājā un darījumu sievietē, reālistē ar humora izjūtu, pastāvīgi mijas prastums ar cēlo, naudas un varas kāre ar augstsirdību (bēgļu sludinājumi par velti).

    Pārticības un veiksmes simbols bija Benjamiņu nams, kuru, 1876. gadā neorenesanses stilā uzbūvētu, Benjamiņi nopirka 1928. gadā.  Nama atklāšanas aina no 1930. gada parāda jau untumaināku Emīliju, kas dižojas un rīko salonu vakarus ar ietekmīgiem viesiem, kurus laika gaitā, kā rāda 1935. gada aina, jau apmeklē personas, kura viņa pati vairs nemaz nepazīst.  Valdības ministri mijās ar kultūras virsotnēm, ieskaitot pašas jau senās dienās savos izdevumos popularizēto rakstnieku Vili Lāci, kā arī visā Rīgā pazīstamo gaišreģi Eiženu Finku, kuru uzaicināja uz kādu vakaru kā izklaides objektu.  Viņa slavenais pareģojums par bada nāvi Emīlijai piepildījās, neskatoties uz Emīlijas atkārtotajiem apelējumiem pie nu jau komūnistu valdībā iegājušā Viļa Lāča, kas nepūlējās pieminēt, ka Benjamiņi, iespiežot viņa agrīnos darbus, faktiski iecēla viņu literātu saulītē...  Sic transit gloria mundi.     

    „Jaunākās ziņas!  Pērciet viņas!  Maksā tikai kapeiciņas!”   

  • 09 Dec 2010 10:00 AM | Laris Kreslins (Administrator)

    VISIEM BLB TIRDZIŅA ATBALSTĪTĀJIEM!

    Sirsnīgi pateicamies visiem brīvprātīgajiem izpalīgiem,  ziedotājiem, loteriju sponsoriem, loterijas izkārtotājiem, mūziķiem, saimniekiem, bārmeņiem, virtuves palīgiem, tirgotājiem un citiem rūķīšiem  par atbalstu un lielo enerģijas ieguldījumu Biedrības Tirdziņa rīkošanā un norisē.  Iznāca lielisks Tirdziņš!!!  Tikai kopīgiem spēkiem varēsim turpināt šo vienreizējo sarīkojumu un saglabāt šo vēsturisko latviešu namu.  Gaidīsim Jūs visus arī nākamgad?!

    Pateicamies arī tiem kas ziedoja savus ienākumus no cepumiem un visiem apakšminētiem sponsoriem par vareniem loterijas groziem.    Visi ienākumi ies Brīvo Latvju Biedrības saglabāšanai.  


    TO ALL BLB HOLIDAY FAIR SUPPORTERS!

    Our heartfelt thanks goes out to ALL the volunteers,  sponsors and supporters,  lottery creators, musicians,  cooks and bakers, kitchen and bar staff and vendors, etc, etc...who donated their time, money and energy to create the most successful BLB Holiday Fair ever.  You are priceless!  Thank you, thank you, thank you!!!..... see you all again next year?


     Thanks to all of the bakers who donated  the sales of their baked goods to the BLB and to  all of the below mentioned sponsors for donating the awesome lottery gift baskets.  All proceeds will go directly to help maintain and support the BLB.

    Sponsors: 

    Ilze Bērziņa

    Vilnis Ore

    Laris Krēsliņš

    Latvian Relief Fund of America, Inc.

    Māra Anderson

    St. Joe's Basketball team

    Priedaine

    Black Rooster Bakery




    BLB Tirdziņa Komitejas vārdā

    Rita un Jolanta
  • 05 May 2010 12:49 PM | Laris Kreslins (Administrator)
    pulled pork sandwiches
    (mīksti cūku stilbiņi sātīgā tomātu zostē)
    chicken wings (pikanti vistu spārniņi)
    and other assorted finger foods available for purchase
    (un citas smalkmaizītes un sāļmaizītes pārdošanā)

    Margaritas, Hurricanes, Aldaris, etc... (eleganti kokteiļi un Aldaru alus, u.t.t.)

    Philadelphia Society of Free Letts
    531 North 7th Street (corner of 7th and Spring Garden)
    Friday, May 7th @ 7pm
    piektdien, 7. maijā plkst. 7os
<< First  < Prev   1   2   3   4   5   Next >  Last >> 

The Philadelphia Society of Free Letts (The Latvian Society) 531 N. 7th Street • Philadelphia PA • 19123-3501 | (215) 922-9798

Powered by Wild Apricot Membership Software