http://latviansociety.com/resources/Pictures/%20Biedribas%20Logo%20B.png?download

FILADELFIJAS BRĪVO LATVJU BIEDRĪBA
PHILADELPHIA SOCIETY OF FREE LETTS

Daudzinājums par kokiem un mežiem By Sandra Milevska

20 Aug 2011 7:26 PM | Jolanta Mockus (Administrator)

                                    Daudzinājums par kokiem un mežiem

                                                                                    Sandra Milevska

Filadelfijas Dievturu kopa „Satekla” Brīvo latvju biedrības telpās 2012. gada 16. aprīlī rīkoja daudzinājumu veltītu kokiem, mežiem, un to izpratni latviešu folklorā un tradīcijās.  Ļoti kuplajam apmeklētāju skaitam (ap 40) nācās panest pamatīgu informācijas devu, jo šis temats šķiet praktiski neizsmeļams.  Vīkšēja Sandra Milevska nopamatoja temata izvēli zinātniski, t.i. biotopiski, jo Latviju, ja cilvēks vispār savu roku nepaceltu, noklātu viens vienīgs mūža mežs, kas ir vietējās augu segas pamatforma.  Visa daba Latvijā tiecas pati no sevis atpakaļ uz mežu:  smilšāji pāraug ar priedēm (tāpēc „grūti pūta sila priede”, jo tai jāaug visnelabvēlīgākajā smilšainajā augsnē); ūdeņi aizaug, pārvēršas par purviem, bet purvi izkalstot apaug ar mežu; un atmatā atstāti tīrumi, lauki, pļavas apaug arī ar mežu, sākot parasti ar bērziem un citiem sīkākiem kokiem bet pamazām ieviešoties arī pārējām koku sugām.  Pirms apmēram 3000 gadiem agrīnās zemkopības ietekmē mežu platības sarūk.  Līst līdumus, t.i. nocirst kokus un izplēst to saknes, ir zemnieka pirmais un vissmagākais darbs, bet tas ir jāveic lai audzētu labību, un iztīrīt savu zemes pleķi ir liels sasniegums.  Izcirta galvenokārt lapu mežus, īpaši māju celtniecībai vērtīgos ozolus, kāpēc ozolu tīraudzes tagad ir retums.  Vārds „āres” nozīmē burtiski ārā no meža, un dainas par to, ka „saule līdzina meža galus” jau norāda uz meža atspiešanu attālumā, kur to galus, un sauli tajos, var no lauku mājām novērot.

Mežā dzimu, mežā augu,                                Bitīt mežu dedzināja

Nule mani laukā veda.                                                Klajumiņa gribēdama.

Kā pretstatu zinātniskajam, Sandra Zeidenberga-Jansone nolasīja 19. g.s. mutvārda vēstures stāstījumu, kas it kā balstīts patiesos notikumos un jau ir folklorizējies, un kas norāda uz ciešajām saitēm starp latviešu lauku cilvēkiem un dabu, šoreiz kokiem.  Šis stāsts par Annužu un viņas liepu, kas iestādīta viņai piedzimstot, un zem kuras Annuža visu mūžu tvērusies priekos un bēdās, nobeidzas ar viņas nāvi, un tās pašas nakts pilnīgi veselās liepas negaidīto izgāšanos no zemes, bez vēja un bez vētras,.  Bet liepas veselīgais un kupli zaļojošais vainags nokrita virzienā uz Annužu, it kā sasaucoties ar viņu abu aiziešanas laikā. 

Ar dainas lasījumu šo koku tematu vēl kuplināja skolniece Tija Vilciņa, bet Laila Medne vadīja dziedāšanu ar rūpīgi izlasītu pazīstamu un mazāk pazīstamu dziesmu klāstu, veltītu katra koka tipam.  Uzsākot ar tradicionālo „Lēni, lēni Dieviņš brauca” – kur pat Dieviņš ievas ziedu netraucēja, varēja novērtēt cik „skaista mana brāļa sēta” jo tur auga ozoliņis pie namdurvīm, un pilna sēta vītoliņu.

Modris Miervaldis Mednis teica tik izsmeļošu dižrunu, ka to pilnībā nav iespējams atreferēt.  Sākot ar ievadu par vārda „mežs” izcelsmi no somugru valodām (igauniski metsā), un norādījumu, ka tad, kad mežs bija visur, tam atsevišķu vārdu nav vajadzējis, jo apzīmēja tikai atšķirīgās koku audzes, piem. sils, vēris, birze, gārša.  Vissenākie pēcledus laikmeta Baltijas iedzīvotāji pārtika no zvejas un  meža veltēm, par ko liecina arī senās Romas atsauksmes uz Baltijas medu.  Necaurlaužamie meži un purvi ilgus gadu simtus pasargāja Baltiju no zobenu un krustu nesošajiem iekarotājiem, jo ne kājnieki, ne jātnieki, un īpaši ne vezumnieki, bez kuriem nevienai armijai neiztikt, nevarēja biezoknim izlausties cauri.  Šajās teritorijās ieplūstošie ārieši/indoeiropieši ieviesa zemkopību un lopkopību, viņi izcirta un retināja mežus, bet viņiem tomēr dzīvs bija viss – ir koks, ir akmens, puķe, zāle, kukainītis.  Mednis mūsu senču garīgajā mantojumā saredz to dziļo domu, balstītu uz cilvēka pazemības, kas mūsu dienās trūkst:  „Tas, kas pirmajiem cilvēkiem – mūsu visu senčiem – bija zināms un saprotams, ka esam tikai daļa no Dieva laistās pasaules, ir itkā aizmirsies.  Tiek pat noliegts, jo, lūk, cilvēks esot ‘radības kronis’. ... Kur nu esam nonākuši ar šādu filozofiju, tas mūsu dienās skaidri redzams.”  Mednis norāda uz pētījumiem, kas rāda ka arī augi un koki jūt ne tikai sevi, bet blakus augošo un pat cilvēku attieksmi pret tiem (zinātnieks Baksters esot jau 1966. g. konstatējis augu un koku reakciju uz apkārt notiekošo).

Latvieši kokus vienmēr ir godājuši, uztverot tos kā tuviniekus un, līdzīgi daudzām citām tautām, arī kā svētus.

            Visiem ļaudīm radu radi, man nabagam koki radi:

            Oši, kļavi, ozoliņi, tie ir mani bāleliņi.

Kokiem arī ir liela nozīme dziedniecībā, ne tikai fiziskā bet arī garīgā, kā piemēram ar bārenīti:  „Pie ābeles piestājos kā pie savas māmuliņas.”

Modris Mednis iesāk dažādo koku sugu uzskaiti ar ozolu – kas ir ne tikai vienkāršs koks, bet cilvēciskots stipruma un izturības iemiesojums, vīriešu dzimuma simbols.  Papildus saistība ir protams ar Jāni un Jāņiem.

 

            Jāņu bērni sētā nāca, dižens ozols vārtus vēra;

            Tas nebija dižens ozols, tas bij mūsu Jāņu tēvs.

Ir arī mītu vai teiksmu ozols:  „Ozols aug Daugavā ledainām lapiņām / Tur saulīte miglu meta vai bij ziema vai vasara.”  Ozoli mīlot augt uz āderu krustpunktiem, kas sakrīt ar to, ka dažās svētvietās zeme dimd it kā apakšā būtu tukšumi -- Medņu dzimtas lauku īpašumā Jāņu kalnā zemi blietējot tik stipri esot dimdējis, ka visi ļaudis sanākuši klausīties un brīnīties:  „Dimdi, dimdi ozoliņi, visi tavi zari dimd / Visi tavi zari dimd, visas zaru pazarītes.”

Svētais ozols saistās arī ar dravniecību, kas dod medu dziedināšanai, saldumam, kā arī vasku svecēm.

            Tici Dievam, līgaviņa, ej ozolu baznīcā!

            Visas tavas villānītes bitītēm nolipušas.

Ozolu baznīca ir svētbirze, kurā aug kosmiskais koks, iesvētīšanas/iniciācijas rituāla sastāvdaļa, kad iesvētāmo nošķir no pārējiem un izliekas to neredzam, kamēr tas nav pārgājis nākošajā sabiedriskā pakāpē (simboliskā pacelšana ozolā) ar Dievestības vēstneša (bites, vālodzes) vai pašas Dievestības (Dievs, Laima) ierašanos.  Nobeidz rituālu ar ēdiena, dzēriena pasniegšanu:

Es apsēdu raudādama liela ceļa maliņā:

            Neredz mani Dievs, Laimiņa, ne bagāti bāleliņi.

Atskrēj bite, vālodzīte, uznes mani ozolā.

Ēdu medu, dzeru vīnu, ozolā sēdēdama.

Nu redz mani Dievs, Laimiņa, nu bagāti bāleliņi.

[Lailas Mednes vadībā nodzied „Rindām auga auga ozoliņi liņi”.]

No vīrišķā ozola dabīgi jāpāriet uz sievišķo liepu, kas ieņem arī mātes lomu:  „Kupla kupla liepa nāca / Neba liepa viena nāca / Nāk ar visām pazarēm”.  Māra, kas rūpējas par sievietēm, rūpējas arī par liepu:  „Kas, liepiņ, tevi sedza ar zaļo villainīti? / Mani sedza mīļā Māra vasariņu gaidīdama.” 

Teiksmu liepa, kā svēts koks kas aug kalnā (debesu vai saules kalnā), atsaucas arī uz pasakās izplatīto maģisko skaitļu sēriju 1, 3, 9 ... ar kosmisku nozīmi (deviņas planētas?).

            Kalnā auga kupla liepa deviņām galotnēm,

            Deviņām galotnēm, deviņiem žuburiem.

Arī liepas ir svēti koki:  „Grezni zied elku liepa ezeriņa maliņā. / Tā nebija elku liepa, tā bij ļaužu baznīciņa.”  Vārds elku nāk no saknes, kas nozīmē līks vai ar līkumu, piemēram „liekts”, arī „elkonis.”  Bet minētā ļaužu baznīciņa norāda uz svētu vietu, piemēram „iejāj Māras baznīcā” t.i. svētbirzī.  Tas, ka Latvijā ir vairums t.s. baznīckalnu, kur kristīgas baznīcas nekad nav stāvējušas, liek noprast, ka pats vārds baznīca ir ar senāku sakni, ka tas nav vienkārši nācis nesenos laikos caur slāvu valodu „božņica”.  Pēc vācu bruņinieku varas nostiprināšanas, ceļot mūra pilis senajos pilskalnos, un kristietības nostiprināšanas, ceļot baznīcas svētbiržu vietās (ieviešot jaunu ticību uz principa, ka izmanto senos paradumus, piem. Ziemassvētkus ieliekot sen svinētajos saulgriežos), jaunās varas pārstāvji ķērās pie svētkoku un biržu iznīcināšanas.  Žemaitē Aukaimes svētvietu iznīcina, svētuguni izdzēš, un pēdējais vīkšējs Laukis mirst 1414. g.  Šīs izdarības īpaši pastiprinās 17. g.s.; zviedriem iebrūkot, tie Palangā izdzēš svētuguni, un līdz pat 19. g.s. turpina iznīcināt vecās svētās vietas.  Vēsturiskās ziņās var lasīt, ka vēl 18. g.s. nesa ziedojumus pie svētliepām.  Vēl līdz 20. g.s. vidum svētliepas bija pie Valdemārpils un Usmas, un senākos avotos tās min pie Abavas, Piltenes, un Užavas.  Lai arī fizisko var iznīcināt, senā dievestība dzīvo tālāk mūsu gara mantās – dainās, teikās, dziesmās, pasakās.  Bet šodien Kaibalas, Nītaures, Tūteres svētozoli ir atjaunoti, vēl zaļo slavenais Kvēpenes svētozols, bet liepu stādījums vēl aug Limbažu Buļļukroga kalna nogāzē. [Lailas Mednes vadībā nodzied  „Kupla, kupla liepa auga Gana ceļa maliņā”.]

Vīkšēja Sandra Milevska atgādināja, kādos vārdos var saukt atsevišķu koka tipu audzes.  Skuju kokiem ir sils (priežu mežs) un egliene vai eglājs, kas bieži tiek apzīmēts kā tumšs vai melns.  Lapu kokiem ir atsevišķās tīraudzes pēc koka tipa, t.i. alksnājs, apšājs, kļaviene, liepiene. Ir arī birzes, kas parasti attiecas uz bērziem, bet ko var pielietot arī ošiem, kļavām.  Vēris ir mitrs mežs (Cēsu un Valmieras apkārtnē to attiecina tikai uz Gaujas ielejas mežiem); gārša ir līdzīga vērim, bet tērce ir vai nu pats strautiņš vai pamitrs mežiņš upju ielejās.  Andrejs Baidiņš  klāstīja sanākušajiem, ka liekņa ir avotains mežs.

Bērzi, no kuriem sastāv apmēram 15% no Latvijas mežu platības, tiek izmantoti ārstniecībā, dzer tā sulas, taisa no lapām un pumpuriem pirtsslotas.  Bet garīgajā plāksnē

tos saista ar sauli kā arī ar viņsauli.  Tie ir svēti koki; svēta bērzu birze bija Krāslavā Saules kalnā, kā arī pie Valmieras Zilajā kalnā.  Mirušā dvēsele dodas uz viņsauli caur bērzu birzi.

            Bērziņš auga trim lapām

            Saules takas maliņā

            Tur Saulīte jostu kāra,

            Saules meitas vainadziņu.

Līdzīgi ozolam, maģiskais bērzu aug uz ūdens:  „Es redzēju bērzu birzi uz ezera līgojot; / Vaŗa saknes, zelta zari, sudrabiņa lapiņām.”  Svētbirze atrodas pārlaicīgā dimensijā, kur dargmetāli simbolizē augstākās garīgās vērtības. [Nodzied „Caur sidraba birze gāju.]

Lapu kokiem esot savas balsis, tie dzied tāpat kā cilvēki:

            No rītiņa celdamies,

            Skaistu dziesmu nodziedāju:

            Par ošiem, par kļaviem,

            Par svētiem kociņiem.

            Es uzkāpu kalniņā,

            Meža balsis klausīties:

            Oši, kļavi gavilēja,

            Vītoliņi čivināja.

            Visas manas skaistas dziesmas

            Vītolā sakāpušas

            Sāk vītols locīties,

            Sāk zariņi vīvināt.

Vītoli aug mitrās vietās, upmalās un ezermalās.  Tie aug atsevišķi, nevis birzīs, un to paveidi ir arī kārkli un, visatpazīstamākais, pūpols.  To izmanto dziedniecībā, jo pulveri izgatavotu no mizas izmantoja pret garo klepu un diftēriju, un pirms hinīna kārkla mizu lietoja pret malāriju.  Vītola dziedināšanas spējas attiecās īpaši uz sievietēm, un varbūt taisni tāpēc šajā kokā sēž Laima.

            Kur Laimīte sviestu taisa,

            Vai vītola krūmiņā?

            Sāk vītols locīties,

            Sāk zariņi vīvināt.

[Nodzied „Nedod, Dievsi, vītolam Baltiem ziediem noziedēti.”]

Osis var augt 200-250 gadu.  Tas ir īpaši izplatīts Zemgalē kā arī dažos Vidzemes novados, tomēr savas vērtīgās cietās koksnes dēļ ir daudz izcirsts.  Tautas dziesmās to saista ar laivu kā arī pārnestā nozīmē, ar likteņlaivu:  „Grūši pūta oša laiva, Jūrmalā gulēdama.”

Tautas ticējumos priede visciešāk saistās ar bēru tradīcijām, par ko ir rakstījis Guntis Eniņš un Tartu universitātes pētniece Marju Koivupū.  Ziemeļlatvijā un dienvidigaunijā tiek izmeklēta ceļmalā augoša priede, kurai mājās braucot no kapsētas pēc apglabāšanas iegrieza mizā krustu.  Ši rituālā iegriešana apzīmēja robežu, kuru velis nedrīkstēja pārkāpt.  Visslavenākā šāda priede bija pie Zauskas, ar milzīgi daudz iegriestiem krustiem; tā pēc Otrā pasaules kara nokalta.  Pazīstamas ir arī t.s. vilkaču priedes, caur kuru augsti virs zemes augošajām saknēm izlienot cilvēks pārvēršoties par vilkaci, tad izlienot atkal atpakaļ atgriežas savā cilvēka formā. [Lailas Mednes vadība nodzied „Vai priedīte, vai eglīte, Tavu daiļu augumiņu”.]

Egle saistās ar meža māti un vēja māti.  Māšu kults cēlies jau pirms-indoeiropiešu laikā, tā agrīns mākslas priekšmets ir slavenā Villendorfas Venēra, un attiecībā uz Baltiju tas tiek pieminēts jau romiešu vēsturnieka Publija Kornēlija Tacita darbā „Germania”, par aistiem (t.i. baltiem), kuri  pielūdzot mātes, kas personficē dabas spēkus (latīniski „matrem deum,” arī hinduismā esot „mātri”, „mātaras”).  Kristietība vēlāk pārņēma arī šo senāko ticējumu savā Dievmātes personā.  Māšu skaits esot praktiski neierobežots (vēja, jūras, laimes, zemes, uguns, meža, utt); pētniece Vilma Greble esot saskaitījusi 63.  Bet egles, meža un vēja māšu valstībā, iegaudojas un iešņācas uznākot spēcīgam vējam, kādu, Maijas Mednes stāstījumā, esot reiz, karstā un sutīgā Garezera dienā, izraisījusi Vaira Vīķe-Freiberga, uzsaukdama atkārtoti vēja māti!

Meža māte bērnus sauca,

Kad saulīte norietēja;

Sasaskrēja visi bērni

Lielajā ozolā

Klusiņām klausījos,

Ko solīja meža māte:

Priedei sagšu, eglei sagšu,

Paeglei villainīti.

Arī egles saistās ar mūsdienu bēru tradīcijām; to zarus liek uz kapiem, ar skujām kaisa kapsētu bēru celiņu.  Vidzemē ap Madonu veļu laikā svin egļu nedēļu, bet ap Lubānu, Meirānos, pēc Miķeļiem uz veļu laiku svin skuju nedēļu  Bet mazos zariņus dedzina, lai ļauno izkvēpinātu no istabām.  Šis koks līdzīgs priedei ir robežotājs no viena stāvokļa otrā; arī kāzās vedējs iet pirmais ar eglīti rokā. [Nodzied  „Teic dziesmiņu, meža māte, Tu dziesmiņu daudz zināj’”.]

Ja Mārai ir liepa, un Laimai ir vītols, ja vīrietis ir „stiprs kā ozols” bet sieviete „kupla kā liepa”, kurš koks ir pašam Dievam?  Ja stāda ieviņu plāniņa vidū, kurš koks aug, kaut vai simboliski, apļos stādīto svētbiržu vidū?  Tas ir svētais dzīvības koks:

            Visapkārt saule tek

            Sidrabiņa sijādama.

            Visapkārt ievas zied,

            Vidū zelta ābelīte.

            Dziedot dzimu, dziedot augu,

            Dziedot mūžu nodzīvoju.

            Dziedot gāja dvēselīte

            Diev’ābeļu dārziņā.  (vēlāk sakropļots par „paradīzes dārziņā”)

           

            Aizsmok priede, aizsmok egle,

            Aizsmok mana valodiņa;

            Ābelīte, Dieva koks,

Ārdi manu valodiņu.

Pēdējās dziesmas, „No Kurzemes bērniņš biju” un „Stādīju ieviņu” novadīja Laila Medne.  Daudzinājumu nobeidza ar atjautības uzdevumiem, piemēram bija jānosauc četrus skuju koku tipus, kas aug Latvijā.  Ja pirmie trīs – priede, egle, kadiķis – nav grūti uzmināmi, tad īvi, kas aug tikai lībiešu piejūras rajonos Kurzemē un šur tur Vidzemē, bija jau grūtāk uzminēt.  Tāpat ar pazīstamā Eiropas muiži dižkoka „beech” tulkojumu uz latviešu valodu, jo – Eiropu pāršķeļ klimatiska līnija, no kuras uz rietumiem aug šie koki, bet uz austrumiem, t.sk. Latvijā, neaug.  (Tomēr šodien to Latvijā sauc par dižskabārdzi, kaut skabārdze tā nav.)  Sanākušie koku daudzinātāji nobeidza vakaru ar dziesmām un pašu sanestajiem labumiem.

The Philadelphia Society of Free Letts (The Latvian Society) 531 N. 7th Street • Philadelphia PA • 19123-3501 | (215) 922-9798

Powered by Wild Apricot Membership Software