http://latviansociety.com/resources/Pictures/%20Biedribas%20Logo%20B.png?download
FILADELFIJAS BRĪVO LATVJU BIEDRĪBA
PHILADELPHIA SOCIETY OF FREE LETTS

Ziņas (News)

Valsts svētki Filadelfijā by Sandra Milevska

18 Nov 2011 11:25 AM | Jolanta Mockus (Administrator)

Pateicoties Filadelfijas Latviešu organizāciju padomei, kas apvieno visas vietējās latviešu laicīgās un reliģiskās organizācijas, šogad saulainā 12. novembra dienā Filadelfijas Brīvo latvju biedrības telpās sanāca kādi 120 apmeklētāji, laba daļa saposušies tautas tērpos, atzīmēt Latvijas valsts svētkus.  Karognesēji, jaunās paaudzes pārstāvji Laura Brozovska, Pēteris un Māra Ekersoni, un Ēriks Mežgailis stalti nostāvēja goda sardzē kamēr klātesošie nodziedāja valsts himnu Guntas Plostnieces klavieru pavadījumā.  Padomes priekšsēdis Valdis Bašēns norādīja ka, neskatoties uz valsts svētku daudzajiem dažādajiem apzīmējumiem, tas viens datums – 18. novembris – mūs visus vieno un atļauj atrast to, kas ir kopīgs, neatkarīgi ne no pārstāvētās organizācijas, ne no paaudzes.  Ar devīzi vienotība dažādībā, latviešu skolas vismazākie bērniņi, tāpat kā visvecākais pensionārs, baudīja 18. novembra garu, kas izpaužas mūsu neatkārtojamajās gara mantās:  mūsu vēsturē, kultūrā, valodā, un pašā 18. novembra brīnumā, brīnumā kurš neticamā kārtā divas reizes atkārtojās, pirmkārt izcīnot brīvību, un otrkārt pēc gariem pakļautības gadiem atgūstot savu neatkarību.  Valdis Bašēns nobeidza ar pateicību LR Aizsardzības ministrijai, no kurienes tiešā ceļā bija atnākušas sarkanbaltsarkanās lentītes simboliskā „V” vai „11” salocījumā, un visiem daudzajiem vietējiem labvēļiem, kas šo sarīkojumu bija atbalstījuši ar savu darbu vai saviem līdzekļiem.

Latvijas Goda konsuls Filadelfijā John Medveckis angliski iepazīstināja ar sevi un savu biografiju, kas lielos vilcienos ir identiska tik daudzu citu bēgļu paaudzes pārstāvjiem.  Dzimis Latvijā, bēdzis uz Vāciju kur pavadīja sešarpus gadus, iebraucis ASV 1951. gadā, Medvecka latviešu valodas spējas cieta jaunās valsts ikdienas darbību ietekmē.  Tomēr šis apstāklis neattur viņu no Goda konsula pienākuma iepazīstināt pēc iespējas plašas Filadelfijas aprindas ar Latviju visos tās līmeņos, protams ar uzsvaru uz tautsaimniecību un uzņēmējdarbības paplašināšanu, bet tikpat labi arī ar Latvijas kultūru, zemi, un tautu.  Kā viens no Filadelfijā mītošu 35 valstu goda konsuliem, Medveckis atzina, ka lai veiktu savu uzdevumu, viņam ir nepieciešama mūsu visu palīdzība, jo mēs katrs savā veidā pārstāvam Latviju.

Sv. Jāņa draudzes latviešu skolu nesen absolvējušais Kristaps Liziņš, neskatoties uz saviem jaunajiem gadiem, teicami novadīja 18. novembra svinīgā akta programmu, papriekšu iepazīstinot ar Mācītāju Dr. Uldi Ukstiņu, divu, Filadelfijas un Bukskauntijas, Baptistu draudžu mācītājs, kas savos dievvārdos atsaucās uz 95. Dāvida dziesmas aicinājumu „nāciet.”  Māc. Ukstiņš uzstāja, ka katrs klātesošais ir nācis, ir sadzirdējis šo aicinājumu, ir uz to atsaucies, un ar savu klātbūtni un līdzdalību ir svētīts un svēta savu tautu.  Kontrastējot ar Latvijas statistiku, ka mazāk kā 10% no tautas regulāri apmeklē dievkalpojumus, Māc. Ukstiņš izvirzīja tēmu, ka viss redzamais un neredzamais ir Dieva darbs, ka Viņš kā glābējs parādās tautu un individu dzīvēs, un ka Latvija tiks svētīta.  Lai tā būtu!

Kristaps Liziņš iepazīstināja ar Joint Baltic American National Committee darbinieku igauni Karl Altau, kas nesa savas tautas apsveikumu mums, dienvidu kaimiņiem, mūsu valsts svētkos.  Vašingtonas apkārtnē tikko esot atvērusies pirmā igauņu skoliņa, ar aptuveni 30 bērniem 4 līdz 11 gadu vecumā.  Tam, kas pazīst jau sirmā vecumā esošo Rokviles latviešu skolu, šīs ziņas izraisa izbrīnu.  Altau darba vieta JBANC atrodas šajā pašā latviešu īpašumā Rokvilē, un šī sasaiste simbolizē lielisko sadarbību, kas raksturo visas trīs Baltijas tautas šajos krastos.  Diemžēl pati Baltija atrodas izteikti nedraudzīgā apkaimē, un šis apstāklis nemainīsies ar tuvākajā nākotnē paredzamo Putina pārvēlēšanu.  Altau informēja par JBANC centieniem attiecībā uz Kongresā ierosināto likumdošanu par krievu advokātu Sergeju Magnitski, kas ASV firmā Maskavā pētījis korupciju, tika apcietināts, mocīts, un pirms trim gadiem ir miris.

Līdz šim pacietīgi nosēdējušies latviešu skolas audzēkņi, skaisti saposti savos tautas tērpos, beidzot tika pie iespējas parādīt savu māku.  Mātes un skolotājas Sandras Zeidenbergas-Jansones vadībā, 15 bērni no pašiem vismazākajiem (t.sk. pāris ļoti mazu delverīšu) līdz topošajiem skolas beidzējiem, nodziedāja, grūtajos a cappella apstākļos bez pavadījuma, „Dar’ man, tēvis, pastaliņas”.  Dziesmotais moments turpinājās ar paziņojumu par PBLA goda balvas piešķiršanu 50 gadu jubilejas sasniegušajiem Čikāgas piecīšiem, kuru sastāvs, izrādās, pa šiem 50 gadiem nav vis bijis tikai pieci, bet gan divdesmit pieci!

Juris Ķeniņš ar savu svētku runu iezīmēja patīkamu atkāpi no parastās formālās uzrunas.  Čellists, diriģents, komponists, mūzikālo apdaru izstrādātājs, bet tomēr savā ikdienas maizes darbā mūzikas skolotājs, torontietis Ķeniņš kā labs pedagogs tieši uzrunāja publiku, to iztaujājot un iesaistot jautājumu un atbilžu sērijā par savu tematu, latviešu dziesma un latviešu dvēsele.  Pirmā humora dzirksts parādījās kad publikā zinošus smieklus izraisīja Ķeniņa pateicība organizētājiem, uzsverot „neatlaidīgo” Ģirtu Zeidenbergu.  Tad bija jākonstatē, kas īsti ir tautas dziesma, un ja piemēram „Zilais lakatiņš” acīmredzot nekvalificējas, kā ar atšķirību starp „Pūt vējiņi” un „Daugav’ abas  malas”?  Ķēniņš ar publikas palīdzību nodemonstrēja tautas dziesmu nozīmi latvietim, salīdzinot cik daudz dotā laika sprīdī var no publikas nodziedāt latviešu tautas dziesmu pirmo rindu, salīdzinājumā ar cik tādā pašā laika posmā amerikāņu tautas dziesmu.  Protams, ka latviešu dziesmas iedomājāmies vairāk, jo mūzika un dziedāšana ir neatņemama latviešu dzīves sastāvdaļa, kurai ir liels spēks, un pat politisks spēks, kā apgalvo Kembridžas modernās Eiropas vēstures profesors T.C.W. Blanning, kas ir sarakstījis grāmatu par mūzikas ietekmi uz vēsturi.  Haralds Mednis esot apgalvojis ka, ja nebūtu saglabājušies Dziesmu svētki, tad Latvijas vispār nebūtu.  Ar tautas dziesmu fragmentiem (paldies Ērikam Mežgailim, kas asistēja) Ķeniņš nodemonstrēja, ka latvietis savu dzīvi izdzied – vairākās simtstūkstošās tautas dziesmās viņš skar visas esamības sfēras:  valodu, tautsaimniecību (pats par savu naudu dzēru), politiku (1990. g. Dziesmu svētkos Rīgā 100.000 dziedātāju pēc koncerta spontāni nodzied „Pūt vējiņi” – uz balsīm).  Šī tautas mūzika ir pamats t.s. nopietnai mūzikai – komponisti rada tautas dziesmu apdares, tautas dziesmas kalpo par iedvesmu lielākiem simfoniskiem darbiem, bet arī populārai mūzikai -- Raimonda Paula vai Skyforger darbiem.  Un pēkšņi izskan mums visiem ļoti pazīstama balss – filadelfiete Laila Medne dzied latviešu dziesmu kalipso ritmā.  Juris Ķeniņš nobeidz savu saistošo stāstījumu ar secinājumu, ka mūsu tautas dziesmas pasaka kas un kādi mēs esam, bijām, un kādiem jābūt, tās mūs vieno un patiešām ir mums svēts mantojums.

Sekojošā koncerta programma, kurā čellistu Ķeniņu papildināja mums labi pazīstamā pianiste filadelfiete Gunta Plostniece, atbilstoši sarīkojuma tēmai ietvēra tikai latviešu komponistu darbus, ieskaitot Jura tēva Tālivalža Ķeniņa skaisti lirisko darbu „Fantāzija par Aijā žūžū.”. Bet ja pats pirmais darbs, Jāzepa Vītola „Tautas dziesmu svīta,” Jura Ķeniņa pārlikumā čellam un klavierēm, bija klasiski tiešs, tad otrais darbs, „Trīs tautas dziesmas” Pētera Vaska apdarē, jau iezīmēja modernista dissonances un parādīja tautas dziesmu elastību un piemērojamību kā tradicionāliem tā arī  netradicionāliem interpretiem.  Jau iepriekš minētai „Aijā žūžū” tūlīt sekoja Jurjāņu Andreja „Berceuse,” un nebija jāsaprot franču nosaukums (šūpļa dziesma), lai nepasmaidītu par mammas klēpī sēdošo mazuli, kas nesagaidīja „Berceuse” beigas bez vairākām lielām, sulīgām žāvām – lietišķs pierādījums, ka mūzika iedarbojās tieši, kā paredzēts!  Lūcijas Garūtas patiešām sērīgi skaistajai „Elēģijai” sekoja Arvīda Žilinska sīku, īsu nošu birums „Klasiskais menuets,” ar kuru kontrastēja Alfrēda Štromberga liriskais „Andantino Pastorale.”  Koncertu nobeidza divi Mediņi:  Jāzepa fiksā „Gavote” plus čehoviska noskaņojuma „Romance,” kurām sekoja Jāņa „Ārija.”  Šai „Ārijai” ir īpaša nozīme Jura Ķeniņa dzīvē, jo ar šo gabalu Divreizdivi nometnē viņš esot bildinājis savu sievu Māru, tagad jau viņu trīs pieaugušo bērnu māte, kas pavadīja savu vīru šajā turnejā.  Piedevai Juris Ķeniņš nolasīja sava vectēva Ata Ķeniņa, kas pašā pirmajā 18. novembrī stāvēja uz Nacionālā teātra skatuves lai pasludinātu jaunas valsts tapšanu, dzejoli „Glāsts,” kuru abi mākslinieki izpildīja Jāņa Mediņa komponējumā.

Pēc sarīkojuma sekoja pieņemšana un vakariņas, pateicoties Intas Grundes „Dzintara galdam.”  Privātās sarunās tika dzirdēts, ka šī svētku uzruna esot bijusi starp vislabākajām, pateicoties neformālajai pieejai.  Bet viedokļi par vislabāko mūzikas gabalu dalījās.  Ja Stokholmas viešņa, modernās mūzikas kompozīcijas grādu ieguvusī Liene Rozīte cildināja Vaska tautas dziesmu apdares, tad šai rakstītājai, gados vecākai un konservatīvākai, bet galīgai mūzikas nespecialistei, vislabāk patika programmas vienīgās sievietes-komponistes Lūcijas Garūtas „Elēģija.”  Kāds prieks bija uzzināt, ka šim viedoklim piekrita tā, kas kopš maija ir iedziļinājusies visos šajos darbos – pati Gunta!  Paldies visiem rīkotājiem, dekoratoram Edgaram Dālem un iespieddarbu meistaram Uģim Nīgalam, kā arī Amerikas Latviešu Palīdzības fondam, pensionāru kopai, un visiem labvēļiem par atbalstu!

     

 

The Philadelphia Society of Free Letts (The Latvian Society) 531 N. 7th Street • Philadelphia PA • 19123-3501 | (215) 922-9798

Powered by Wild Apricot Membership Software