Dzejnieka Imanta Ziedoņa daudzinājums
Pavasara ziedonī
Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot
(I. Ziedonis, Epifānijas)
Pensilvānijas pavalstī Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā, kas ir vecākā latviešu biedrība ASV, 27. apriļā sestdienas pievakarē bija sanācis kopā paprāvs pulciņš laužu no tuvienes un tālienes, lai daudzinātu nesen viņsaulē aizgājušo latviešu tautas izcilāko un iemīļoto dzejnieku Imantu Ziedoni (1933.5.V – 2013.27.II ). Šo pasākumu bija ierosinājuši kopas Satekla dievturi.
Dzejnieks Modris Miervaldis Mednis vakarētājiem pastāstīja: “ Daudzināt tas ir godāt, parādīt daudz goda, daudz cieņas, tas ir – cienīt, slavēt, teikt, uzteikt … Daudzināt ir labi, tādēļ daudzinam daiļo, krietno, skaisto, labo; to tīro, to dzidro, to dižo … Nekad mēs nedaudzinam ļaunu, nebalto dienu, ļaunus ļaudis, bēdu, nelaimi. Kā daina teic: ‘Bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju: liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.’ Nelaimi un bēdu liekam zem akmens, ejam pāri dziedādami. Dažādos laiku metos mēs vēlam viens otram daudz laimes, daudz baltu dieniņu, daudz prieka, daudz mīlestības. Daudzinājums nav izrāde, ko ļauži sanākuši noskatīties, noklausīties. Mēs visi, pulkā sanākušie, esam daudzinājuma dalībnieki. Tādēļ arī visi piedalamies daudzinājumā. Daudzinājums ir rituāls, sena mūsu tautas paraša.”
Daudzinājuma rituāla vadītāja Sandra Milevska un Laila Medne, kā arī viesi lasīja I. Ziedoņa dzeju par mīlestību, dabu, sauli, vēju par Dieva pasaulīti. Dzejas lasīšana mijās ar latviešu tautas dziesmu skandēšanu, jo dzejnieks mīlēja tautas dainas un tradīcījas.
Dzejnieks ir teicis: “Es guļu un domāju, kas mēs esam. Kas tu esi pret mani, kas es esmu pret tevi. Cilvēki apkārt, radi … Kas es pats esmu? Kas es esmu, kur esmu sevi ieraudzījis. Šajā skaistajā pasaulē. Par to vien varētu uzrakstīt, ka tu sajēdz, cik pasaule ir skaista, kā tu to saproti, bet neko nevari izdarīt, nevari uzrakstīt. Par to vien varētu uzrakstīt…
Daudzinot un godinot Imantu Ziedoni, vakarētāji izšķirstīja dzejoļu krājumus Kurzemīte, Poēma par pienu, Motociklu vasara, Epifānijas u.c. Lailai spēlējot ar ģitāru un Modrim ar vijoli, tika izdziedātas latviešu tautas dziesmu dziesmas no Dainu pūra. Sanāca saulītei trejādi viesi/ Nāk tēvsi, nāk māte, nāk bāleliņi/ Nāk mazas māsiņas kā magonītes/ Nāk mazie brālīši kā ozoliņi.
Prieks bija redzēt jauno paaudzi viesu vidū. Pie viena galda sēdēja Ģirta Zeidenberga mazbērni Māra Līva un Nils Namejs Jansoni un arī Ritas Vilciņas meita Tija, kas nolasīja Ziedoņa dzejoli par tauriņiem un zemestrīci.
Daudzinājumā pieminēja arī Ziedoņa un Noras Ikstenas “Nenoteiktā bija”. Grāmata ir par dzejnieka dzimtu, bērnību un valodas noslēpumiem. Publiciste Inese Zandere saka: “Ziedoņa bērnībā jābūt kādam knifam kāpēc viņam tik ļoti patīk intelektuāla spēle, izgudrojumi, skaistas un izaicinošas pozas, kāpēc viņam ir tik liels nemiers un tik valdzinošs niķis – tik tīrs medus poda dibenā.”
Ievērojamu vietu mūzikā ieņem dziesmas ar I. Ziedoņa dzeju. Dzejnieks gan ir teicis: “Savu dzejoļu neiederību mūzikas valodā esmu nereti jutis. Tie ir tādi kā pārāk samezgloti mūzikāli ritmizētam plūdumam, aprauti vai arī pārāk sablīvēti un sačupoti.” Dzejnieks gan ir bijis apbēdināts, ka viņa, klausītājiem sūtītie vārdi varbūt ir aizgājuši skaņu vējā neuztverami. Toties ir bijis gandarīts, ka ir saklausījis dziesmā, kopā ar komponistu un dziedātāju, arī sevi – sadzirdamu un saprotamu.
Ņudžersijas latviešu biedrības priekšsēdim Jānim Studentam, spēlējot ar akordeonu, vakara dalībnieki nodziedāja Raimonda Paula komponēto, viegli dziedamo Upē naktī pīles kliedz un bija noprotams, ka šīs dziesmas vārdi neaizgāja skaņu vējā nesaprasti. Pēcāk mēģināja nodziedāt arī Dziesmiņu par prieku un Svētvakars, bet tās nesanāca … Neraugoties uz to, ka dzejnieks uzskatīja savas dzejoļus ne visai piemērotus mūzikālai apdarei, viņa dzeja ir viena no visvairāk komponētajām.
Skandējot dzeju, dziedot, jokojot un mielojoties, laiks aizritēja nemanot un tikai īsi pirms pusnakts ļaudis ar labām domām devās mājup. Viesistabā uz galdiem koši dzeltenos podiņos palika smaržojot koši dzeltenās narcisītes un šaurās papīra strēmeles ar I. Ziedoņa dzejas vārsmām: “Mīlestība zied galotnē. Kā jauns sarkans čiekurs eglē. Tur citādi šalc vējš un smaržas ir tuvāk Saulei” vai arī “Vissvarīgākais, ko cilvēks var izdarīt, ir ne jau pārmainīt pasauli, bet gan sevi” u.t.t.
Laima S. Dzene,
teksts un foto
